Stāstu mazajam brālim (13), ka vajag atļaut ģimenei ar sevi kādreiz bildes uztaisīt - gribi vai negribi, lai paliek atmiņām.
Brālis: “Nepaliec emocionāls”.
Neliels stāsts par negaidītām dzīves krustcelēm.
Tātad, šodien pirmo reizi biju Apē. Izpētīju vēsturisko centru, šo to pafotografēju. Pēkšņi kāda tante uzrunā mani un jautā vai meklēju kaut ko specifisku uz ko es atbildēju, ka nē. Taču tomēr nolēmu izmantot izdevību un aizgāju
Brālis (13) kautrīgs jautā: “Gribi dzirdēt melno joku?”. Es piekrītu un viņš saka: “Zini, kur devās Jānis, kad sprāga bumba?”. Domāju variantus, nezinu. Viņš: “Visur”. Sen tā nebiju smējies - šoks par viņa joku, galvenokārt.
Aizdomājos par to, ka citiem cilvēkiem manos gados jau ir 3 bērni. Kamēr es cenšos nodrošināt labus finansiālus apstākļus, domāju par partnera piemērotību, neskaitāmiem nākotnes apstākļiem, tikmēr citi vienkārši rīkojas.
Tūliņ visi būs ar mietiem un dakšām.
Bet es vēlējos atklāt savu tumšāko noslēpumu.
Es nekad neesmu bijis dziesmu svētkos ne kā dalībnieks, ne kā skatītājs.
Apsēžos kafejnīcā pie lielā, kopējā galda pretim kādam vīrietim. Viņš ļoti nopietnā, izaicinošā tonī paziņo: "Tu riskē!".
Uzmanigi apjautājos, kāpēc un izrādās, ka es nepareizi atvēru savu datoru. Vēru ar vienu roku no sāna - tā varot sabojāt ekrānu un eņģes. Jāver no centra.
Man ir kastes (bildē tikai dažas), kurās ir saliktas lietas no katra ceļojuma - bukleti, čeki, biļetes, mazi suvenīri un citi sīkumi no tās konkrētas valsts. Viss saorganizēts ar etiķetēm. Nopirku pat speciālu etiķešu aparātu priekš šī un citām lietām.
Pēkšņi, sēžot sabiedriskajā transportā viens pats, sapratu, ka latvieša sapnis ir piepildījies - sēdi viens, noliec blakus krēslā somu un vari neizlikties, ka neredzi kādu sēdēt gribētāju.
Piecēlos piecos no rīta lauku mājās. Izgāju ārā uz siltumnīcu un pēkšņi izdomāju, ka sākšu ravēt. Svaigais rīta gaiss, putnu skaņas, tomātu lapu smarža. Es jau sen, sen zināju gan sevi, gan, ka tā būs - mans Rīgas izbeigšanās plāns ieņem jaunas formas.
Man nav problēmas ne ar alkoholu, ne smēķēšanu, ne citām atkarībām. Bet man ir problēmas ar saldumiem. Ja kādu laiku nelietoju, tad sākas lomkas un prasās kaut ko saldu.
Man patīk produkti un lietas, kuras kalpo desmitiem gadu un ir ļoti kvalitatīvas. Mūsdienās ražo daudz tādus produktus, kurus periodiski ir jāmaina. Vai tev pieder kaut kas tāds, kuru varēs lietot vēl ilgi, ilgi?
Eju laukos vakarā uz šķūni pēc malkas. Pa gabalu skatos, ka laikam jauns kaķis pieklīdis. Saucu viņu: "Kaķi, kaķīti...". Pēc brieža ieskatos, ka diezgan īpatnēja gaita. Tas tak nemaz nav kaķis, bet gan āpsis.
Savā atmiņu kastē atradu daudz nostalģisku mantu. Savam pirmajam telefonam sakrāju pats un savā īpašumā ieguvu 5. klasē (attēlā pa labi). Taču man ļoti gribējās telefonu arī pirms tam, tāpēc uzzīmēju un izlikos, ka man tāds ir (attēlā pa kreisi). Šim ir ļoti nostalģiska vērtība.
Gribēju Koknesē ieiet restorānā "Rūdolfs", bet bija baigi pilns. Braucam uz otru, kurš netālu "Panna, kafejnīca" - šis deg. Tad nu neko, braucām mājās.
Šī ir mana vectēva mašīna. Vectēvs viņu ļoti kopa un taupīja, taču, pēc viņa aiziešanas, mašīna nonāca rokās, kuras nespēja novērtēt tās patieso vērtību, kuru vairs nebūs iespējams atgūt un iemainīja to pret īstermiņa labumu. Toreiz es biju par jaunu, lai varētu spriest par