Vēl viena vieta, ko ielikt savu apmeklējamo sarakstā - gruzīnu restorāns Tbilisi Ģertrūdes ielā, kuri jau kopš kara sākuma piedāvājuši maltītes par brīvu Ukrainas bēgļiem. Nākot katru dienu 20,30 cilvēki, viņiem pasniedz, ko vēlas. Iesim tur ēst un pabalstīsim viņu biznesu.
Man liekas, ka putinam varētu arī drausmīgi besīt tas, ka Zeļenskim, kurš arī ir maza auguma vīrietis, nav vajadzīgi nekādi paaugstinātie apavi, lai viņš būtu šobrīd lielākais vīrietis pasaulē.
Mans vecākais dēls: mamma, zini, ko Tu kā mamma esi man iemācījusi? Es: (Māmiņdienas emocionālā pacēluma noskaņā tveru pēc mutautiņa). Viņš: kad ēd želeju, tad var to izšļurpstināt caur zobiem.
Man radās šāda doma. Tie, kas nevar dot ukraiņu cilvēkiem mītnes, varētu uzņemt viņus mājās uz vakariņām, pusdienām, sarunām. Varbūt ne visiem te ir savi cilvēki, jūtas izolēti un vajag palīdzēt noorientēties. Kā jums šķiet, tas būtu vajadzīgi?
Klausos, kā tramvajā kungs gados pa telefonu sirsnīgi, bet drusku sirdīgi pārliecina kādu draugu vakcinēties - “Simtiem miljoni cilvēku visā pasaulē savakcinēti, tu domā, esi gudrāks par viņiem? Žīdi visi savakcinējās - vai viņi kādi idioti? Visiem vajag vakcinēties!”
Pirms 16 gadiem Bepantena ziede mājās bija obligāta, jo bēbja dibens, sāpīgi krūšu gali no zīdīšanas. Šodien viņš man lūdz iedot Bepantēnu, jo jāapkopj pirmais tetovējums.
Gredzena pazušanas un atrašanās noslēpums ir atklāts. Rūķi un maģija neeksistē, bet Biodrogas ķermeņa losjons, kurš gandrīz beidzies un jāķeksē ar pirkstu gan. Pudeles atvērums tieši tādā izmērā, ka nemanāmi noņem gredzenu, paslēpj pie sevis un nemanāmi uzliek atpakaļ.
Džemmas nāve ir skumjš notikums un zināma robežšķirtne Latvijai, taču nomirt 94 gadu vecumā, līdz pēdējam saglabājot skaidru prātu un savu personību - tas ir brīnišķīgi.
Jā, ja ievēlēs Rinkēviču, tad viņš uzreiz metīsies uzvilkt pilī varavīksnes karogu un rīkos geju orģijas, šaubu nav. Tik ļoti kauns, ka šis jautājums vispār tiek apspriests.
Iedomājos tādu stāstu. Kaut kādi ārzemju tūristi, neko nezinot par Latviju, norezervējuši brīvdienas dziesmusvētku nedēļā. Tagad viņi, aizbraukuši mājās, stāsta par valsti, kur cilvēki staigā tautastērpos un tramvajos dzied.
Man ir tik tradicionāla ģimene, ka varētu likt uz NA plakātiem - sieva, vīrs, vienīgā laulība, 3 bērni. Pievienojos visiem, kuri šodien dusmojas un skumst par Saeimas balsojumu. Manu ģimeni neapdraud citas ģimenes formas, tas, ka visi cilvēki netiek uztverti vienlīdzīgi, gan.
Vispār man arī ir viedoklis. Par bērniem. Mūsdienās bērni ir izvēle, nevis nepieciešamība, turklāt diezgan egoistiska (klimats). Es gribētu, lai visi, kas grib bērnus, pie tiem tiktu, bet neviens nejustos spiests radīt bērnus pienākuma vai ārēja spiediena dēļ.
Vīrs aizlidoja uz Barselonu, sūta bildes no protestētāju nobloķētās lidostas. Prasu, vai nav bailīgi? Viņš - nē, te visi dzied Saule, Pērkons, Daugava.
Ziniet, kas ir skumji? Arvien vairāk jaušu, ka ārstu attieksme pret gados veciem pacientiem ar hroniskām sūdzībām ir neiecietīga - jums ir 85 gadi, ko jūs gribat. Jā, ārstiem nav jāsniedz psiholoģiskais atbalsts, bet reizēm pēc vēršanās pēc palīdzības cilvēks sajūtas vēl sliktāk.
Šodiena man atsauc atmiņā stāstu par vīra starptautisko kolēģi no kādas siltas valsts. Viņš teicis, ka latvieši jau tā ok, bet tomēr dīvaini, ka katru reizi, kad ziemā parādās saule, sāk nenormāli priecāties un saka viens otram - saule, redzi, saule.
Mans vecākais dēls pavadīja 18. novembri, ejot dabā kopā ar draugiem, kas ir krievi. Piknikam uztaisīja rosolu un meduskūku (labi, to es). Es teicu, lai obligāti nodzied Latvijas himnu. Nodziedāja, video atsūtīja. Ps. Manējais vispār nerunā krieviski.
Es vienmēr esmu iestājusies pret failed state naratīvu, bet nupat jau ir sajūta, ka dzīvojam “tiekat paši galā” valstī. Medicīnas sistēma, izglītības sistēma, drošības sistēma - arvien mazāk paļāvības, arvien skumjāki stāsti un nelaimīgāki cilvēki, bezpalīdzības sajūta.
Vilciens, kas pagājušajā vakarā izbrauca no Kijevas un ar kuru tumsā prom devās sievietes un bērni, pēc 23h ir nonācis Polijā. Mūsu kijevieši raksta, ka neticami silta uzņemšana un rūpes, līdz asarām.
Rādu vīram Instagrammā vienu dāmu, ar kuru jaunībā viņam kaut kas tā kā bijis un kura tagad visa tāda skaista bildējas. Viņš uzmet aci bildei un izsaucas - paskat, kāda viņai siltumnīca! Tāda pati kā mums, bet negāžas.
Vakar vakarā viņš man teica - pamodini mani agrāk, man jānodzen bārda. Pirms 15 gadiem šajā laikā viņš svēra 4 kg un gulēja man blakus kā mazs, smaržīgs kunkulītis. Jūrmalas priedēs putni čivināja rīta dziesmas.
Es saņēmu skaistāko komplimentu savā mūžā. Jauns portugāļu puisis, kas pavadījis laiku Latvijas jūrkrastā teica - tu izskaties kā šī vieta, kā Latvija.
Saprotu šīs kampaņas nepieciešamību, bet, kopš es strādāju ar vides&dabas komunikāciju, man ir iebildumi pret dzīvnieku tēlu izmantošanu nicinošā veidā. Tas ir izcili antropocentriski. Turklāt reklāmā izmantotais tēls (gorilla?) nav mērkaķis (mērkaķu ģints ir mazākie pērtiķi).
Visiem, kas te par to dabisko ģimeni iestājas - iesaku paskatīties lielā dumpja ligzdošanas tiešraidi. Mamma, viena pati, drūmā niedrājā, raujas, lai izaudzinātu mazuļus un sargā tos no plēsējiem. Tēvs tikmēr tusē apkārt, dūc savu dziesmu, apaugļojis vēl vismaz trīs mātītes.
Pirms 10 gadiem nopirku gaumīgu audumu ar domu, ka gribu uzšūt mazajam Kārlim šortus. Man šūtgriba liela, varēšana ne pārāk. Tagad Kārlim skolā jāšuj sev šorti un man bija audums, ko viņam iedot svētdienas vakarā uz pirmdienu. Viss sakrīt savās vietās!
Katru reizi, kad es pasaku - vakariņās būs sautējums - es saredzu apkārt esošajās sejiņās pēkšņu prieka un cerības dzirksti, kas noplok nākamajā mirklī, kad viņi saprot, ka vienkārši pārklausījušies.
Pēdējo reizi Pērkonu dzirdēju šovasar, Vērmanes dārzā. Mēs aurojām “migla ir migla”, kāds vīrietis, kas stāvēja mums priekšā, pagriezās pret mums. Tūrists ap 60. Sajūsmā. Prasīja, kas viņi ir un cik ilgi spēlē. Ej nu izstāsti Pērkonu pāris teikumos koncerta vidū, bet centos.
Bērniem brīvdienu besis sācies, īd, ka nav, ko darīt, garlaicīgi.
Es: tāpēc piedzemdēju trīs, lai jūs kopā kaut ko darītu, uzspēlējiet spēli vai ko tādu!
Viņi: bet kāpēc mums tik dažādi vecumi? Un kāpēc piedzemdēji mūs tik atšķirīgus?
Slikti piedzemdēju, lūk😆
Meitai zooms ar klasesbiedriem, bērni rāda viens otram kaķus. Vīram zooms ar darbu, pieeju, skatos, tur arī kolēģi atrāda savus kaķus. Es teicu, kaķi gatavojas pārņemt pasauli.
Stāstu kolēģei, ko darīju vēlēšanu naktī, kā mēs kopā ar citiem skatījāmies rezultātus, paralēli čatojot vēl ar citiem par to pašu. Mana 21gadīgā kolēģe uzmanīgi klausās un tad saka - ak tad to dara cilvēki jūsu vecumā.
Iekāpu taksī, lai brauktu no vienas skolas pasākuma uz otras skolas pasākumu un pie stūres sēdošais man saka - mēs kopā gājām bērnudārzā. Tas bija mans bērnudārza sirdsdraugs, vēlāk klasesbiedrs, kuru es nebiju satikusi kopš skolas beigšanas!
Mans 15gadīgais ir aizrāvies ar Likteņa līdumniekiem, visu laiku apspriežam Ūvi, Edgaru, Mirgu, Albertu, vēstures notikumus. Taisāmies braukt uz Nārbuļiem. Rādu, kā izskatās aktieri tagad. Tas seriāls tomēr ir tik episks.
Aizvedu bērnus uz McDonalds. Ko es nekad nebiju darījusi. Principā. Bija vērts bērnu reakciju dēļ. Vai tev viss labi? Tu esi sajukusi? Jūs ar tēti šķiraties?
Es nezinu, kāpēc, bet šodien atcerējos, kā reiz pastā stāvēju rindā, Kārlis ratos, Jurģis trīsgadīgs un apķēries man ap kāju. Es viņam saku - nebāz man rokas zem svārkiem. Viņš dzidrā balstiņā - es tikai skatos, vai tev blusas nerāpo.
Mūsu laukos viena no interesantākajām vietām ir liepu aplis mājas tuvumā. Mēs nezinām, kas un kāpēc tās tur tā sastādījis, bet man tā tagad ir viena no labākajām vietām pasaulē.
Man ļoti patīk tie vārdi - Vētra, Ziema, Pērkons, Lācis. Meitenei varētu vēl būt Upe, zēnam - Ezers. Latviešu valodā ir tik daudz skaistu vārdu, kas vēl nav personvārdi.
Vīrs pastāstīja stāstu no viņa ģimenes vēstures. Vectēvs uz 8. martu braucis uz Arhangeļsku tirgot tulpes (tulpes koferos!). Kad klienti prasījuši, kas par šķirni, viņš vienmēr teicis: "Raimonds Pauls, očenj horošaja".
Šī ir pļava, uzminiet, kur? Rīgā! Tā ir skaistā Buļļupes pļava, kur tagad zied jumstiņu gladiolas un ganās govis. Biotops - piejūras zālājs.
#dabiskaplava
Interesanti, ka mūsu mājās Singapūras satīnu zinu tikai es (un man ir 46). Arī pusaudžiem tas neko neizsaka, vīrs domā, ka tā ir kāda narkotiska viela.
Ziniet, kas ir - valstī pazūd bēbji un mazuļi un neviens par to nerunā! Pat ne Šlesers! Man nupat bija mazs bērniņš, un kur viņš ir? Kaut kāds 18 gadīgs šodien pa māju staigā.
Es tikai gribēju piebilst to, ka eksistē skolas un bērnudārzi, kur nav jātaisa un nekad nav bijis jātaisa dārzeņu kompozīcijas. Izglītība bez dārzeņu kompozīcijām pastāv!
Visiem tiem, kas Instagrammā kladzina par savu “emociju paleti”, par to, kā viņi “atļauj sev just”, par “apvienošanos mīlestībā” - vienkārši noskatieties video ar meitenīti, kuru nošāva.
Gandrīz visas mammas, ar kurām esmu runājusi par pagājušā mācību gada pieredzi, ir piedzīvojušas izdegšanu, tikušas līdz antidepresantiem, noofenam, pārāk daudz vīnam. Septembri gaidām ar lielām bažām. Klātienes skola ir arī mammu izglābšana.
Iedomājaties šādu tvītu pirms diviem gadiem: Šorīt uzvilku treniņbikses, džemperi ar rupju vārdu krieviski un devos uz darbu savā dzīvojamā istabā, paralēli sekojot līdzi karadarbībai un mērot temperatūru mazam cilvēkam ar pozitīvu testu.
Mans vecākais dēls (kuram 16) ievaicājās, cik laikus saņem mani tvitera ieraksti. Un bija pārsteigts, ka man nevienam ierakstam nav bijis virs 1000 likes - kā tā? Lūk, tā brūk tā vecāku reputācija pusaudžu acīs.
Arī mūsu mājās ienācis C19. Saslimām mēs ar vīru (vakcinēti) un nevakcinētais 10gadnieks. Nav patīkami, ir nīkulīgi, bet nav briesmīgi. Tikmēr nevakcinētiem paziņām, kas arī šobrīd slimo, daudz, daudz smagāk.
Mana mamma (84), dabūjusi gripas poti un jau saorganizējusi, kad ies uz trešo C vakcīnu. Un saka, būtu 10 gadus jaunāka, ietu atpakaļ kā mediķis strādāt Covid ierindā.
Mana atzīšanās: es biju superpārliecināta, ka Nekad Nesaukšu sevi par suņa mammu. Tas vienkārši ir stulbi. Un te nu mēs esam - nekod mammas čības, nāc pie mammas, nerausti mammu. Kā? Es pat nezinu.
Man interesē, vai Šlesera partijas pozīcija attiecībā uz vakcināciju tagad mainīsies. Armaņevas krītošie mati būtu vēl tā, bet Cimdara nāve ir ļoti smaga ziņa.
Reizēm, kad es pagatavoju kādu garšīgu gaļas ēdienu, es padomāju - nē, nu tiešām, mani var precēt. Tad es atceros, ka jau esmu precējusies un mans vīrs ir veģetārietis.